SISTĒMISKĀ-VEKTORU PSIHOLOĢIJA (1) - skaņas vektors


skaņas vektors

Skatiens sevī
Izzini pats sevi
Klusums
Skaits 5%
Prototips – atgriezeniskā saite ar pirmsākumu.
Pamatloma sugas saglabāšanai: cilts naktssargs.

(katram vektoram ir sava, tikai viņam raksturīga loma, ko tikai viņš ar savām psihiskajām īpašībām ir spējīgs nodrošināt cilts izdzīvošanai un saglabāšanai.)*

Vispārīgais raksturojums   

1.Komforta krāsa – zila.
2.Komforta ģeometrija – Nav.
3.Novietojums kvartelī – iekšējā kvarteļa INFORMĀCIJAS daļa, absolūts intraverts.
4.Intelekta tips – abstrakts.

Psihiskās īpatnības   

Par viņu saka: „Ne no šīs pasaules ..., jocīgs tips, dīvainis, nūģis, klusie ūdeņi tie dziļie, kluss, izvēlīgs kontaktos ar sabiedrību”.
Skaņas cilvēks (cilvēks ar skaņas vektoru) – ir absolūts egocentriķis. Augstpratīgs, iedomājas, ka ir pats gudrākais „stāv augstāk par visiem”, tapēc citi viņu uzskata par augstprātīgu. Vispārākais intraverts, kas ieslēgts savā ķermenī ka bruņās, sakoncentrējies tikai uz sevi un saviem dvēseles stāvokļiem. Visbiežak lietotais personas vietniekvārds valodā - „ES”.   

Bērns ar skaņas vektoru jau 5-6 gadu vecumā sāk uzdot jautājumus par dzīves jēgu: „Tēti, a kas mēs esam? Kāpēc mēs dzīvojam? Kāda ir dzīves jēga? Kas ir nāve? Kas notiks pēc nāves? Kas ir kosmoss? Kas ir bezgalība? Kapēc es esmu savā ķermenī, nevis piemēram brāļa?

Pieaugot, šie jautājumi it kā apslāpst, aiziet zemapziņas dzīlēs, dodot tikai neskaidrus skumju signālus un depresiju - izjūtot „visas pasaules sēras”, lai jau pubertates periodā un vēlāk nākotnē kļūtu īpaši aktuali.

Daļa cilvēku ar skaņas vektoru, iekšejos jautajumus verbalizē vārdos, bet daļa to nedara, bet it kā kaut kas visu laiku viņus velk pie tēmām, kas saistītas ar šiem jautājumiem. Piemēram fiziķis, bieži neapzinās savu pētījumu motīvus. Viņš Jums nepateiks: „Es pētu visuma struktūru”, - viņš tā nedomā. Viņš domā, ka risina nopietnu uzdevumu, kuru pirms viņa vēl neviens nav risinājis.


Pirmsākuma meklējumos, cilvēks ar skaņas vektoru, studē reliģijas un garīgās prakses. Dažreiz šie cilvēki iet it kā ceļu no otra gala un cenšas pierādīt, ka Dieva nav, kļūst par ateistiem. Tikai cilvēks ar skaņas vektoru tik nikni var pārliecināt par Dieva neesamību,jo jautājums par Dieva eksistenci - ir aktuāls tikai „skaņas” cilvēkiem.

Skaņas vektors ir unikāls ar to, ka šis ir vienīgais vektors, kuram materiālās vērtības neiteresē - nav materiālo vēlmju. Sekss, ģimene, bērni, nauda, karjera, gods un slava, pat zināšanas – nekam no šī visa nav nekādas vērtības skaņas vektorā.Skaņas vektors ir vienīgais, kuram visas viņa vēlēšanās ir saistītas ar sava „ES”, visuma struktūras pamatlikuma, pirmsākuma un Dieva izzināšanu.

Viņa uzdevums ir metafiziskās pasaules izpratne un visas skaņas vektora pamatīpašības (izņemot bāzes pamatvajadzības – ēst, dzert, elpot, gulēt) ir vērstas tikai uz to. Skaņas vektors ir DOMINANTAIS t.i. – vēlmju spēks skaņas vektorā ir lielāks,daudz lielāks, nekā citos vektoros.

Cilveks ar skaņas vektoru ir aseksuāls, visas viņa vēlmes ir novirzītas nemateriālajā plaknē, kas nomāc seksuālās vēlmes. Pat pats apjomīgākais libido, kuru nodrošina „apakšējie” vektori, slāpējas augšējo vektoru, īpaši skaņas, ietekmē.

Cilveks ar skaņas vektoru bieži runā klusā, knapi dzirdamā balsī, bieži vien viņam nepatīk pat paša balss skanējums. Pirms katras atbildes uz jautajumu, viņš ņem „taim-autu”: „Kā lūdzu? Ko? Jūs to man?..” – pārprasa tā, it ka nebūtu sadzirdējis jautājumu. Tas viņam dod papildus laiku, lai iznāktu ārā no sevis, lai pēc tam varētu pilnvertīgi atbildēt. Runajot viņš ietur pauzes, aizdomajas, „uzkarās”.

Dzīvajā saskarsmē cilveks ar skaņas vektoru, nereti dod priekšroku neverbālajai saskarsmei internetā, viņam vieglāk ir uzrakstīt, nekā pateikt balsī otram cilvēkam pat tad, ja viņi atrodas vienā telpā. Turklāt, interneta „sarunās” nav iejauktas smakas un citi traucejošie faktori, kas novērstu uzmanību no pateiktā vārda jēgas – nozīmes. Kad viņš runā, viņš piever acis, atslēdzoties no tēlainās ārpasaules, koncentrejoties uz skaņām, vardiem, intonācijām.

Cilvēks ar skaņas vektoru labāk dod priekšroku kontaktēties ar sev līdzīgiem, tādiem pašiem kā viņš pats. Cilveki ar skaņas vektoru saprot viens otru bez vārdiem, viņi tā arī saka „Mums patīk kopā paklusēt”.

Nakts ir viņa diennakts laiks. Cilvēks ar skaņas vektoru pirmatnējā ciltī pildīja naktssarga lomu – bija nomodā, kad citi gulēja. Viņš ieklausījās klusumā: vai zem leoparda ķepas, kaut kur nenobrakšķēs kāds zariņš ? Vēl līdz šai dienai cilveki ar skaņas vektoru, vakarā un naktī jūtas daudz mundrāki, nekā dienā. Šī paša iemesla dēļ viņi dod priekšroku vēlai gulētiešanai un ar grūtībām spēj ievērot normālu dienas režīmu: viņiem ir grūti agri celties un tie ilgi nevar pamosties no rīta.

Mūsdienu sabiedrībā cilvēki ar skaņas vektoru vēl joprojām „sargā cilti” nakts stundās, bet jau piemēram, sēžot internetā, klausoties mūziku austiņās, lasot grāmatas un domājot.

Bērns ar skaņas vektoru ir klusāks par citiem, starpbrīžos neskraida un netrokšņo kopā ar citiem, labak izvelas pabūt viens. Dīvains, kluss un lēnīgs ar pieaugušā acu skatienu, domīgs un nesabiedrisks. Šādam cilvēkam sejas vaibsti ir bez mīmikas, kas it kā nepauž nekādas emocijas. Tomēr, tas nenozīmē, ka cilvēkam ar skaņas vektoru ir mazak spēcīgas emocijas, tieši otrādi, tās var būt pat daudz spēcīgākas un dziļākas, neka citiem vektoriem, tikai netiek vērstas uz āru. No malas skatoties, bieži par to pat var neiedomāties.

Par šāda bērna psihisko (garīgo) stāvokli var spriest pēc tā,kā viņšuzvedās skolā. Bērns ar nospiestu skaņas vektoru ir ierāvies sevī un attālinājies no apkārtējiem. Viņam ir grūti atrast kopēju valodu ar vienaudžiem. Naktīs tas ir aizņemts ar „svām lietam”, dzīvojot savā pasaulē – fantastikas, ideju un mūzikas valstība, reti kad ir izgulējies. Rezultātā, pirmo dienas daļu viņš pavada pussnaudā, izgāžot kontroldarbus un ieskaites, kurus visbiežāk uzdod pirmajā dienas daļā. Šādam bērnam ir liels risks iekļūt nesekmīgo rindās, kļūdas pēc viņam var uzlikt arī garīgās atpalicības zīmogu.

Adekvāti attīstot šādu bērnu, skaņas vektoram labvēlīgos apstākļos, tas spēj parādīt spīdošas intelektuālās spējas un ir labi apmācāms. Ļoti bieži viņiem viegli padodas svešvalodas. Bērni ar skaņas vektoru ļoti labi izjūt intonācijas, valodas skanējumu un ir spējīgi runāt jeb kurā svešvalodā bez akcenta. Viņiem vienīgajiem piemīt abstrakta domāšana, tie ir spējīgi risināt vissarežģītākos matemātikas un fizikas uzdevumus. Šajās jomās labākie no labakajiem kļūst par olimpiāžu uzvarētājiem. 

Īpašais atslēgas moments ir pareiza pieeja šādam bērnam. Šāda bērna vecākiem ir jānodrošina īpaši labvelīga vide tam: klusumu un iespēju pabūt vienatnē. Tadas skaņas kā durvju dauzīšana un trauku šķindēšana ir kaitīgas bērnam ar skaņas vektoru. Uz šadu bērnu nekādā gadījumā nedrīkst kliegt, to nedrīkst aizvainot: „Kur Tu man tāds idiots esi gadījies un kapēc es Tevi vispār dzemdēju!” Šāda bērna pazemošana un pastāvīgi ģimenes skandāli vecāku starpā, var radīt ievērojamas grūtības mācībās un saskarsmes nespēju ar apkārtējiem cilvēkiem. Tas ir pirmais trieciens šāda bērna skaņas sensoram. Autists – tas ir bērnībā traumēts cilvēks ar skaņas vektoru, bet jau galējā stresa robeža šādam bērnam pārvēršas skaņas neirozē: šizofrēnijā.

Cilvēkam ar skaņas vektoru absolūtais komforta stāvoklis ir klusums. Klusums – līdzeklis priekš pašiedziļināšanās, tikai klusumā labi domājas. Cilvēks ar skaņas vektoru izvairās no skaļam kompānijām un vietām, dod priekšroku palikt vienatnē.

Cilvēkam ar skaņas vektoru piemīt abstrakts intelekts, kas potenciāli ir pats spēcīgakais, lai izprastu abstraktus, nematerialus jēdzienus. Idejas, to apzināšanās un to sludināšana – tas ir skaņas vektors. Šīs idejas nes sevī globāla rakstura informāciju, maina apkārtējo pasauli ap mums un nosaka sociālo pārmaiņu un vispārējo cilvēces attīstības virzienu. No skaņas vektora cilveka, attīstības un realizācijas pakāpes ir atkarīgs viņa idejas virziens – no naida pret cilvēkiem (pie nepietiekamas attīstības un frustrējošām personības izmaiņām, kā piemēram Hitlers), līdz nākotnē, tautu, vai cilvēci virzošām personībām (Cialkovskijs, Einšteins, Landau, Tesla un daudzi citi.).

Skaņas vektors ir viens no trijiem „lasošajiem” vektoriem. Cilveki ar skaņas vektoru dod priekšroku dzejai, zinatniskajai fantastikai, filozofijas un psiholoģijas grāmatām. Studē ezotēriku, reliģijas, teoloģiju, fiziku. Pa naktīm neguļ, filozofē, skatās naksnīgajās debesīs, var stundām lūkoties zvaigznēs, kas dod savdabīgu mieru.

Cilvēkam ar skaņas vektoru patīk mūzika, kura saskan ar viņa iekšējo stāvokli. Vēlēšanās skaļi klausīties smago roku, tas ir mēģinājums remdēt sāpes, kuras cieš skaņas vektorā nepiepildījies skaņas cilvēks. Mūzika – tas ir savdabīgs zemākā līmeņa, skaņas vektora vēlmju piepildījums cilvēkam ar skaņas vektoru. Tomēr, pēdējā desmitgadē, mūzika vairs nav spējīga pilnībā piepildīt skaņas cilvēka vēlēšanās, jo dotā vektora temperaments, jeb vēlmju spēks ir nozīmīgi pieaudzis. Cilvēkam ar šo vektoru, kura zemapziņas vēlmes ir apmierinātas, jeb piepildītas, vairs nerodas vajadzība pēc mūzikas, tās vietā viņš labāk izvēlas klusumu.

Vēl XX gadsimtā skaņas cilvēki varēja atrast sev piepildījumu filozofijā, mūzikā, dzejā, realizēties kā filozofi, teologi, mūziķi, dzejnieki, vai režisori. Pēdējā desmitgadē nekas vairs nespēj veldzēt šo cilveku vēlmi pēc reāliem garīgajiem sasniegumiem un tie šobrīd atrodas ļoti smagos apstakļos, sajūtot vairāk, vai mazāk apzinātu iekšēju tukšumu, kuru viņiem ne ar ko neizdodas aizpildīt.

Depresija – tas ir nenormāls stāvoklis skaņas cilvēkam, bet diemžēl šodien lielākai daļai no tiem - tā ir bieža parādība.Izkļūšana no depresijas šiem cilvēkiem izrādās grūts uzdevums. Neizpildot savu pamatlomu ciltī*, mocoties ar savu iekšejo pasauli, izjutot neizskaidrojamas ilgas un ciešanas, tie dažkārt izšķirās par pašnāvību, neapzināti cerot, kas tas ļaus viņiem nokļūt pie Dieva pa „sētas durvīm”. Viņi tā arī saka: „Šai dzīvei nav jēgas, man dvēsele sāp un tai ir par šauru, jo tā ir iesprostota fiziskajā ķermenī.” Tā cilvēks ar skaņas vektoru cenšas atbrīvot savu dvēseli, cerot uz mūžīgo dzīvību citā dimensijā ... Bet tā ir kļūda. Tikai šeit – fiziskajā dzīvē un fiziskajā ķermenī, cilvēkam ar skaņas vektoru ir iespējams izpildīt skaņas vektora uzdevumus – izprast sevi un visumu.

Cilvēks ar skaņas vektoru pastāvīgi ir iegrimis sevī. Domājot par kaut ko, viņš ir atrauts no notiekošā ārpusē. Viss skaņas vektora „ES” ir novirzīts uz iekšējo pašanalīzi. Tā ir skaņas cilveka kolosāla sakoncentrēšanās pašam uz sevi – tas ir mēģinājums apzināties neapzināmo, tas ir mēģinājums apzināšanās ceļā, iekrot niecīgu zemapziņas daļu.

Ieejot sevī parāk dzīļi, viņš zaudē saikni ar ar apkārtējo pasauli tādā mērā, ka burtiski aizmirst par ēšanu un dzeršanu. Sajūtot izteiktu ķermeņa vājumu, viņš pat uzreiz nesaprot, kas tam ir par iemeslu. Kad viņam jautā: „Vai Tu paēdi? Kad Tu ēdi?”, viņš atbild: „Neatceros..., laikam, vakar...” Cilvēki ar skaņu ir vienīgie, kas neizjūt ķermeni. Viņi ir pārliecināti, ka viņu ķermenis un viņi paši pastāv atsevišķi katrs pats par sevi. Dažreiz viņiem liekas, ka viņu ķermenis tiem traucē, ka tas ir smags un to ir grūti nest, tas grib ēst, dzert utml.., tā vietā lai pildītu savu cilts pamatlomu. Pie tam vajadzētu saprast, ka cilvēkam ar skņu, ir uzdots pats smagākais darbs – prāta darbs. Nepastav neviens smagāks darbs, par prāta darbu cilvēkam skaņas vektorā.

Cilvēkam skaņas vektora ir sarežģiti savas velēšanās izteikt vārdos, viņš kaut ko meklē, bet pats īsti nezina ko. Un neviena materiālā vērtība nespēj piepildīt viņa tukšumu. Cilvēki bez skaņas vektora nesaprot viņu: „Pēteri, nu ko Tu mētajies šurpu – turpu? Kas Tev trūkst? Ko Tev vēl vajag? Ko Tu te vari malt visu laiku vienu un to pašu: „Nav jēgas, priekš kam viss šitas bija vajadzīgs ...” Dzīvo kā mēs visi un miers!”

Civēkam ar skaņu, zemapziņas nepietiekamība un atbilžu neesamība uz visiem viņa iekšejiem jautājumiem, ir kā zobu sapes svētku dienā: visapkārt kūsā dzīvība, bet viņam nav daļas gar to. Viņš cieš no dzīves jēgas meklējumiem, bet neatrod to, mocās ar šīspasaules eksistences bezjēdzību un ar grūtībām pacieš savu ķermeni.

Nespējot izturēt pārmērīgi lielo iekšējo sasprindzinājumu, skaņas cilvēks iekrīt depresijā, sāk aizrauties ar narkotikām, mocās ar bezmiegu, galvassapēm un galīgā izmisumā var izšķirties par suicīdu.

Nereti, skaņas cilvēks, potenciālā ir apveltīts ar spīdošu abstrakto intelektu, kas ir spējīgs uz majestātiskiem garīgajiem sasniegumiem cilvēces līmenī, kurš neattīstītā un nerealizētā stāvoklī tā arī neatrod savu personīgo, dabas doto pareizo ceļu. Tad nu viņš ir nolemts sīkiem vecmodīgiem, nepiepildāmiem, tukšiem un reizēm pat vājprātīgiem domu maldiem.

Jurija Burlana Sistēmiskā-vektoru psiholoģija, pirmo reizi uz šīs zemes, dod atslēgu zināšanām, kas citiem mazliet paver durvis uz šā, kā viņu bieži sauc: „Ne no šīs pasaules esošā” tipa cilveka – intraverto un apslēpto iekšējo psihes apjomu. Bet pašam skaņas cilvēkam, dod iespēju apzināties sava dabiskā uzdevuma esamību, ļauj piepildīt savas dabiskās vēlmes, realizējot savas, tam parēdzētās īpašības. Tas viss dod skaņas cilvēkam iespēju apzināties dzīves jēgu un nokļūt, ne ar ko nesalīdzināmos dzīves jēgas apzināšanās augstumos.

Autors: Diāna Kiršs - ģimenes ārsts; Evgeņija Aleksejeva – medicīnas fakultates studente; Anastāsija Matučinskaja – lingvists; no krievu valodas tulkojusi MG medicīnas fiziķe/ -mikro un -nanotehnoloģiju inženiere Kristīne Liepiņa.

Raksta avots: Psihoanalītiķa JURIJA BURLANA SISTĒMISKĀ-s-VEKTORU PSIHOLOĢIJA-s lekciju materiāli.

http://www.yburlan.ru/biblioteka/zvukovoi-vektor


Saistītās tēmas:

Melnā strīpa mūža garumā, vai kā pārvarēt dzīves scenāriju, kurš vērsts uz mūžīgo neveiksmi?

Sistēmiskā-vektoru psiholoģija (2) - redzes vektors

Kur rodas mūsu vēlēšanās ?

Sistēmiskā-vektoru psiholoģija (3) - ādas vektors

Sistēmiskā-vektoru psiholoģija (4) - uretrālais vektors, jeb cilts VADONIS

Sistēmiskā-vektoru psiholoģija (5) - ožas vektors, jeb "totālā kontrole"

 



Komentāri (0)  |  2014-11-15 05:11  |  Skatīts: 1426x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ