Uzmanību, Latvijai tuvojas Juvenilā inkvizīcija !



https://www.youtube.com/watch?v=XHvn-i2DRjM

P.Stradiņa universitātes profesores dr. Guntas Ancānes referatā „Sabiedrības vērtības emocionālās veselības aspektā”, ir skaidri jaušamas Juvenilās inkvizīcijas vēsmas. 15.maijā portālā draugiem lv jau publicēju rakstu: "Bāriņtiesas un juvenilā justīcija, jeb psihiatriska inkvizīcija ...".  Uz to mirkli Latvijā vēl nebija jūtama izteikti psihiatriska ievirze bāriņtiesu darbībā. Pēc Guntas Ancānes referāta, nav šaubu, ka šīs tehnoloģijas pavisam drīz tiks pielietotas arī Latvijā. Jo vairāk, šis jautājums aktualizēsies pēc viendzimumu pāru partnerattiecību legalizācijas.

Sākumā Ancāne kā mērķi nosprauž psihiski veselu cilvēku radīšanu (kas ir pareizi) un pēc tam aplej klausītāju ar aukstu dušu:

„ģimeni nevajadzētu glorificēt, jo ne katrā ģimenē uzaug psihiski veseli cilvēki”

, kas, protams, tā ir, bet kas dara ļoti uzmanīgu, jo no šāda apgalvojuma ir tikai daži spriedumu soļi līdz ģimenes nevajadzības un kaitīguma tēzēm… un vienu šo solīti Ancāne arī sper, parādot savu vilka dabu:

„Es daudzus bērnus aicinātu izņemt no tām ģimenēm, kur viņi pašreiz atrodas.”

Viss! Ir pateikts, ka par maz bērni tiek izņemti no ģimenēm! Bet ne vārda nav minēts, ka nemaz nav jau pienācīgas alternatīvas, jo aprūpētājģimenes, aprūpes nami un perversā hedonisma kopības, ko grib apsaukt par ģimeni, ir ievērojami sliktākas alternatīvas par neideālo ģimeni, vēl jo vairāk tādēļ, ka arī tās alternatīvas ir tālu no saviem uzprojektētajiem un izreklamētajiem ideāliem (jo īpaši perversā hedonisma kopības, kuras ir izteikti antisociālas un kurām bieži vien vajadzētu kļūt par kriminālpolicijas darbības objektu).

Ancāne pareizi piemin izglītošanas lielo lomu ģimenes veselības uzturēšanā, bet tālāk šo domu neattīsta. Iespējams tāpēc, ka tad mums vajadzēs atcerēties agrāk izmantotās metodes un praksi, un „drausmīgos” Padomju laikus, kur tas bija visaugstākās kvalitātes līmenī, līdz kuram mūsdienu Latvijai ir ļoti tālu.

Nākamā aukstā duša vērīgu klausītāju sagaida, kad Gunta Ancāne maina galveno mērķi un paziņo, ka tas ir radīt „izcilu personību”. Tas ir, būtu labi, ja visi būtu izcili dažādās savās jomās. Virspusējam klausītājam un pūļa cilvēkiem pret šiem uzstādījumiem nav ko iebilst un viņi var pat sajūsmināties par tiem, tomēr šāda formulējuma būtība, jo īpaši kopā ar jau pateikto, ir pietiekami drausmīga. Pirmkārt, kāpēc tieši „izcila personība” nevis tikai „personība”, jo jau tikai „personības” ir „cilvēks ar lielo burtu”. Savukārt „izcila” nozīmē „vislabākā”, kam automātiski līdzi nāk ambiciozitāte, kas nav iedomājama bez egoisma no kura līdz egocentrismam ir tikai pāris soļi, kā arī tas nozīmē, ka būs „mazāk labie”. Un ko tad mēs darīsim ar tiem „mazāk labajiem”, ja visiem jābūt „izciliem”? Netieši atbilde tika dota jau iepriekš: „Es daudzus bērnus aicinātu izņemt no tām ģimenēm, kur viņi pašreiz atrodas.”

Te protams var sākt diskutēt par to, kas tad ir personība un atsaukties uz tām psiholoģijas autoritātēm, kuras jebkuru cilvēku uzskata par personību (galēji primitīvi cilvēki, kuriem pārsvarā eksistē tikai fizioloģiskās vajadzības, pēc šīs sapratnes arī ir personības), un tad tiešām vajag kaut kā izdalīt tos cilvēkus, kuriem, papildus fizioloģiskai un sociālai apziņai ir attīstīta arī kultūras apziņa. Bet tādēļ nevajag vēlreiz izgudrot divriteni un izmantot tik maksimalizējošu vārdu. Šī problēma psiholoģijā jau ir atrisināta, ar personību saprotot vai nu sociālo un kultūras apziņu vai tikai kultūras apziņu, bet neattīstītākos indivīdus saucot par „personām” vai „indivīdiem”. Vēl jāpiebilst, ka tiekšanās pēc izcilības ir viens no psihiskās saslimstības riska faktoriem, tāpēc tas nonāk zināmā pretrunā ar mērķi radīt psihiski veselus cilvēkus.

Visbeidzot pēdējā bažas izraisošā atklāsme ir Ancānes spriedumi par demokrātiju. Viņa pilnīgi pareizi norāda uz Senās Grieķijas demokrātiju, kurā vergiem nebija lemšanas. Šī atziņa tiek sasaistīta ar mūsdienām un iepriekš teikto, ka atsevišķi cilvēki ir kā vergi (un tas tiešām tā ir) un tad, runājot it kā par sengrieķiem,

"bet patiesībā par mūsdienām, tiek pateikts, ka jālemj ir „izglītotākajiem, pārtikušākajiem un veselākajiem (drosmīgākajiem)”.

Ja Ancāne būtu pateikusi tikai „izglītotākajiem” un varbūt vēl arī „veselākajiem (drosmīgākajiem)”, tad iespējams kaut kādā mērā viņai varētu piekrist, bet ir pateikts arī „pārtikušākajiem” un tas pilnībā maina lietas būtību. To pašu varētu pateikt savādāk – jāvalda ir bagātākajiem. Tātad, „lai dzīvo oligarhija” un „ieviešam mantiskos cenzus”. Lūk tā! Tas ir jo īpaši zīmīgi tiem, kuri zin globālos strāvojumus likvidēt vai maksimāli ierobežot demokrātiskās procedūras kā tādas, kas pats par sevi nebūtu nekas traģisks, ja vien to nemēģinātu realizēt spēki, kuri ir pietiekami tālu no saprātīguma un morālās tīrības.

Un tagad mazliet pārdomas. Pirmkārt, kas ir Gunta Ancāne?

Viņa ir psihoterapeite, RSU mācībspēks un Latvijas Ārstu biedrības valdes locekle.

Gan RSU, gan Latvijas Ārstu biedrība ir pietiekami nopietnas organizācijas (cik nu vispār Latvijas „pīļu dīķī” var būt kaut kas nopietns), bet psiholoģija un psihiatrija ir viena no galvenajām, tabuizētākajām (īsto psiholoģiju pūlim cenšas nestāstīt) un spec aprindas visvairāk interesējošajām mūsdienu nozarēm. Gan no amatiem, gan no uzstāšanās ir pilnīgi skaidrs, ka Gunta Ancāne nav muļķe. Viņa visu ļoti labi saprot un katrs vārds ir rūpīgi pārdomāts. Tieši no šādām pozīcijām ir jāapskata tas, ko Ancāne pateica, tai skaitā apgalvojumu, ka viņa no ģimenēm izņemtu vairāk bērnus, gan arī tas, ko viņa nepateica. Un no šādām pozīcijām ir lietderīgi palūkoties uz Ancānes vidi un paturpināt viņas tēzes.

Ko Gunta Ancāne nepateica?
Viņa, būdama psihoterapeite un uzstājoties tradicionālām vērtībām veltītā konferencē, laikā, kad norit mēģinājumi normalizēt homoseksuālismu, nepateica pašu galveno – ka homoseksuālisms ir psihiska slimība. Viņa kā psihoterapeite to zin! Jā, var būt diskusijas par to, ko ar šiem cilvēkiem darīt, kādas ir viņu ārstēšanas un integrēšanas sabiedrībā iespējas, var teikt, ka noteikta līmeņa slimīgi stāvokļi ir stimuls atsevišķu indivīdu personības attīstībai utt., bet šajos apstākļos, kad pataloģiju grib pielīdzināt normai, nepateikt galveno no profesionāļa puses ir necienīgi. Nobijās? Bet apgalvot, ka „ģimeni nevajag glorificēt”, „ne katrā ģimenē uzaug psihiski veseli cilvēki”, „es daudzus bērnus aicinātu izņemt no tām ģimenēm, kur viņi pašreiz atrodas” tomēr nenobijās!

Kāda ir Ancānes vide?
Viņa ir Latvijas Ārstu biedrības valdes locekle. Šai organizācijai ir liela vara kaut vai arī tādēļ, ka viņi sertificē ārstus (ne par velti, protams) un caur to viņiem ir uz tiem ietekme, bet caur ārstiem uz daudziem citiem procesiem. Tā ir ļoti liela vara (vēl ir standarti, likumdošana utt.). Cits Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis ir Pēteris Apinis, kuru viņa piemin arī uzstāšanās laikā. Ierindas cilvēks to var nezināt, bet psihoterapeits, kurš ikdienā kontaktējas ar Apini, noteikti zin par viņa netradicionalitāti. No psihoterapeita to nav iespējams noslēpt. Līdzīgā kārtā viņa zin par RSU rektora Jāņa Gardovska netradicionalitāti, ko informēti nespeciālisti zin arī pēc tā, kur Birkavs uz reiz pēc viņa publiskas nosaukšanas pedofilijas lietā slēpās no preses. Savukārt pati RSU ir mācību iestāde, kurā amerikāņu žurnālistiku pasniedz bēdīgi slavenais Kārlis Streips. No vienas puses tas neko neliecina, bet no otras puses, kopā ar citām dīvainībām, ir pamatots jautājums – „cik lielā mērā var uzticēties Guntai Ancānei”?

Bet tagad pateiksim to, ko Ancāne nesaka, bet ko iespējams varētu pateikt un ko iespējams varētu domāt (bet iespējams arī ka ne). Ancāne uzstāda mērķi – maksimāli daudz „izcilu personību”. Tai pat laikā viņa pietiekami kritiski izsakās par ģimeni un atklāti saka, ka no daudzām ģimenēm ir jāizņem bērni (un nekas, ka nav labāki apstākļi, kur tos bērnus likt). Un tagad jautājums – vai ar homoseksuālismu slims cilvēks var būt „izcila personība”? Te jāatgādina, ka Ancāne īpaši norādīja profesionālo kritēriju kā vienu no „izcilības” rādītājiem. Tātad, vai, piemēram, Kārlis Streips ir „izcila personība”? Vai arī – vai izdevniecības Atēna īpašnieki ir „izcilas personības”? Ancāne to nesaka, bet domājas varētu atbildēt, ka jā, pēc profesionālā kritērija varētu teikt, ka ar homoseksuālismu slims cilvēks var būt „izcila personība”. Un tagad citi jautājumi! Kāpēc mums tiesiskā valstī liegt tiesiski noregulēt savas personiskās attiecības „izcilām personībām”? Vai tad tās dēļ savas „izcilības” nav to pelnījušas? Tā taču ir elementāra cieņas izrādīšana! Un kāpēc mums uzskatīt, ka ar homoseksuālismu slima „izcila personība” sliktāk audzinās bērnus nekā „neizcila personības”, kurām labāk tos atņemt? Lūk tā! Ancāne to nesaka, bet no Ancānes teiktā līdz tam var aiziet un, ņemot vērā kontekstu, nav pārliecības, ka vienubrīd neaizies arī.

https://infoagentura.wordpress.com/2014/11/24/par-konferenci-pastavigas-vertibas-mainiga-pasaule/

Komentāri (0)  |  2014-11-26 04:17  |  Skatīts: 2712x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ