Patiesība par psihiatriju, jeb kā iespējams iznīcināt cilvēku, "cīnoties" par viņa veselību !



Teiciens: "Psihi ir visapkārt, bet slimnīcā tiek tikai tie, kurus pieķer" - ir diezgan tuvs īstenībai un tas, ka psihiatri patiesībā paši ir baltos halātos nomaskējušies psihi - arī !

Relatīvisma "psihiatrijā", tas kurš pirmais uzvelk halātu arī ir dakteris ! Lai izprastu psihiatriju, vispirms ir mazliet jāizprot medicīnas industrijas sistēma un likumsakarības. Mēs esam labi iedresēti klausīt augstākstāvošos, vēl vairāk ārstus, viņi taču atbild par mūsu dzīvību un veselību, ir gudri, izglītoti, savu nozari apgūst gadiem, tāpēc noteikti visu zina labāk par mums. Patiesībā nav nekādu augstākstāvošo, jo par savu dzīvi un veselību, esam atbildīgi vienīgi katrs pats ! Padomāsim loģiski, par ko ārsti saņem atalgojumu no valsts - par veselajiem, vai slimajiem ? Pareizi - par slimajiem ! Ja ārsts būtu atbildīgs par veselību, tad būtu atbildīgs par veselajiem, tātad arī ieinteresēts savu pacientu veselībā ! Bet pati sistēma ir uzbūvēta tā, ka tā veselību kā tādu nemaz neparedz, jo tai nav izdevīga vesela sabiedrība. Atklāšu Jums kādu noslēpumu - 95% zāļu vispār neko neārstē un pārējie 5% ir ūdens, ogle, briljanta zaļais, ūdeņradis, marles saites un vēl dažas elementārās pirmās palīdzības lietas.

Otrs populārākais mīts ir izglītots - tātad gudrs, tātad speciālists savā lauciņā ! Šoreiz atkal nāksies apbēdināt, jo ārsts ir speciālists tikai lauciņā "slimība" un "medikamenti" un šī sistēma ir nostiprināta likumdošanā un attiecīgajos algoritmos, kurus tad viņš arī lieliski pārzina un prot pielietot ! Protams, ir reti izņēmumi, kādi 5%, tomēr arī tie ir spiesti balansēt starp sistēmu un sirdsapziņu.

Var ārstēt slimnieku, un var cīnīties ar slimības simptomiem. Diemžēl, gan pašu slimnieku, gan ārstu vidū, plaši izplatīta ir ilūzija, ka slimība un tās simptoms ir gandrīz viens un tas pats, vismaz no ārstēšanas viedokļa. Ārstēšanas procesā ārsts grib atbrīvot pacientu no viņu mokošajiem simptomiem, bet slimnieks grib atbrīvoties no ciešanām. Un „atpestīšana” tiek panākta dīvainos un ne vienmēr adekvātos veidos. Par pāris veidiem šodien un pagātnē jums tūlīt pastāstīšu.


Mēs zinām, ka psihiatrija ir ļoti sarežģīta un nesaprotama medicīnas nozare, tāpēc pat necenšamies un pat nemēģinam iedziļināties pašā psihisko slimību problemātikā. Ja tā pavisam godīgi šim jautajumam pieejam, tad padomājiet loģiski, kuršs vispār ir noteicis kā ir jāizskatās un kādam jābūt normālam indivīdam ? Šis jautājums jau gadu simtiem ir nodarbinājis daudzus un cīņa par šo pozīciju notiek nemitīgi.

Ir tāds Gilbert Keith Chesterton romāns - "Lode un krusts", par antikristu ..., vienīgais, ko viņš izdara valstī, lai iedibinātu savu varu - izbīda ideju caur valsts parlamentu par medicīnas policijas iedibināšanu, kuras uzdevums ir noteikt, kurš ir normāls un kurš nav. Un tikko kādam ir tiesības noteikt, kurš ir ekstrēmists, kurš nav, tā tas neapšaubāmi dod nenormāli lielu un nepamanāmu varu ! Tālāk jau, kurš ir ekstrēmists, kurš nav, var lemt parlamentā, ministru padomē un pirmie, kuri tiek pamanīti ir konkurenti un sistēmas pretinieki, jeb opozīcija. Tas ir varas instruments, par kuru lielākā sabiedrības daļa pat nenojauš.

Patiesībā psihiatrijas pamats slēpjas pieņēmumos un mītos, jeb kādas personas, nosauksim viņu par ārstu - psihiatru, subjektīvajā diagnostikā. Šo mehānismu sauc arī par psihiskā statusa mehānismu. Psihiatram kā attālinātai no pacienta personai, ar psihiatrijā izmantojamo terminu palīdzību, ir jāapraksta pacienta stāvoklis maksimāli fenomenoloģiski un mākslinieciski un uz šī apraksta pamata tad arī tiek uzstādīta diagnoze. Un tas jau ir pavisam nopietni un nemaz nav smieklīgi, jo pievērsiet uzmanību, ka diagnoze tiek uzstādīta TIKAI uz šā apraksta pamata !

Maksimums, kas vēl ir nepieciešams, lai cilvēkam apstiprinātu psihiatrisku diagnozi, ir vēl divu kolēģu paraksti un tas ir tikai tajos gadījumos, ja gadījums ir strīdīgs, vai šaubīgs.

Ir jāsaprot, ka psihiatrija savā būtībā nav zinātne, bet gan mitoloģija. Ko mēs zinām par mītiem ? Tas ir īss, kādu notikumu apraksts kura saturs ietver notikuma autora un vārdu.  Pats mīts nesatur nekādu konkrētu saturu - ne jēgu, ne morāli, ne analīzi. Tas ir sauss notikuma apraksts. Šādu mītu rakstīšana pareizā terminoloģijā un konkrētu preparātu pielagošana no diezgan ierobežota preparātu saraksta, dod lielu varu pār pacientu un šī vara bieži vien ir tas, kādēļ šie cilvēki izvēlas psihiatra specializāciju ! Patiesībā idejas autors, kurš ieviesa šādu te aprakstu sistēmu, bija paredzējis pacienta stāvokļa aprakstu, kuru ārsts uzraksta un noliek, pēc pāris dienām pārlasot, ārsts meklē sevī šī stāvokļa analoģiju. Padomju laiku psihiatrijas piegājiens cilvēka dvēselei bija kā spogulim, kurā pietiek kaut ko atspoguļot, kad turpmāk tas jau būs šī cilvēka būtības sastāvā. Tātad, tas nozīmētu, ka lai skolnieks mācītos, mums pietiktu viņam parādīt saturu un tas sāktu to  īstenot. Vēl Trockis savā laikā bija ieviesis tādu kā drošības policiju, kurai bija jāidentificē cilvēki ar nekomunistisku domāšanu. Pievērsiet uzmanību, šeit iet runa nevis par to, ko cilvēks runā, bet tiek skenēts viņa domu gājiens, lai varētu veikt analīzi, vai šis cilvēks ir spējīgs uz kaut ko pretvalstisku ! Vēlāk viņi saprata, ka šo uzdevumu ļoti labi varētu pildīt psihiatri. Tieši tajā brīdī psihiatrija arī kļuva par pastāvošās varas idioloģisko instrumentu. Šodienas psihiatrija ir saglabājusi savu mitoloģisko aprakstu sistēmu un piemēram šizofrēnijas diagnozes apstiprināšana nepamatojas nekādos papildus izmeklējumos, kā piemēram encefalogrammās, analīžu izmeklējumos, asins, vai smadzeņu sķidruma bioķīmiskajā sastāvā uc. Pat, ja tie tiek veikti, tikai psihiatra ziņā ir tas, kā tos interpretēt. Patiesībā, jau pārkāpjot psihiatra kabineta slieksni, tā pat kā jebkura cita ārsta kabineta slieksni, cilvēks no parastas civilpersonas, ir pārvērties pacientā !

Psihiatriju mēs droši varam saukt par zinātnisko sektu, kurai ar zinātni vispār nav nekāda sakara. Sektas galvenā iezīme ir tā, ka tā pamatojas ne tik daudz savos esošajos mītos, cik citu mītu noliegšanā, kas nozīmē, ka psihiatrijā tiek celta aizsargsiena, kas nosaka, ka taisnība ir tikai viņiem un neviens cits nevar to apstrīdēt. Jo tik pat viegli ir iespējams šādu psihiatrisko statusu uzrakstīt viņiem pašiem un jau viņus kā psihiski nestabilus un nelīdzsvarotus, iepīt kopējā psihiatrijas ideoloģiskās ainas aprakstā. Šis ir jebkuras sektas mehānisms un psihiatrijā tas ir īpaši attīstīts. Ir valstis, kurās pat veselības ministrijas līmenī, aizliedz psihiatrijas speciālistiem komunicēt ar baznīcas pārstāvjiem, jo pēc būtības šāda ideoloģiska diskusija atklātu sistēmas nepilnības, vai pareizāk - sistēmas vājos punktus, kas attiecīgi, radītu daudz neskaidrības un jautājumu. Psihiatrijas ideja uz doto brīdi slēpjas faktā, ka visas psihiatriskās izpausmes tiek pielīdzinātas šizofrēnjai un pārējās, tikai kā šizofrēnijas dažādas variācijas. Šo ideju ieviesa Vācu psihiatrs Vilhelms Trizingers apmēram 19.gs. vidū. Viņš gan runāja šādā kontekstā tikai par epilepsiju, bet tieši viņš bija tas, kurš apgalvoja, ka tikko mēs iziesim aiz atļautajām robežām, tā runa vairs nebūs par zinātni, bet gan par mitoloģiju. Pastāv tāds jēdziens kā "nevainības prezumpcija", piemēram bērnam. Un tas paredz, ka sākumā bērnu izmeklē neiroloģiski un ja neatrod cēloni, tikai tad pieslēdz "smago artilēriju". Kāpēc smagā artilērija ? - tāpēc ka tās ir visiem zināmas lietas par kurām parasti nav pieņemts runāt ! Kāds visiem zināms ķīmiķis piedāvā mums bioenerģētikas teoriju, kuras kontekstā tika pētīts aminazīns - neiroleptiķis, psihiatrijā plaši pielietots medikaments psihožu "ārstēšanai". Pētījumu secinājums bija, ka aminazīns neatgriezeniski izmaina cilvēka bioenerģētisko lauku, jeb elektronu mākoņus nervu sistēmā - mitohondriju līmenī, jeb elektrisko vadītspēju galveno šūnas organellu, jeb nervu šūnu līmenī !

Mums jāsaprot, ka jeb kuri psihiatriskie preparāti ietekmē cilvēka bioenerģētisko lauku un bērnam tas nozīmē attīstības traucējumus, jeb attīstības narkozi.

Piemēram, bērnam, kurš baidoties no tumsas, izdomājis iedomu draudziņu, kas būtībā ir viņa zemapziņas dubultnieks, psihiatrs nozīmē aminazīnu. Kad mamma zvana un sūdzās, ka bērns pasācis regulāri piečurāt gultu un nespēka dēļ nevar aiziet uz skolu, psihiatrs saka: "jā, redziet kāda smaga slimība!", un nozīmē vēl lielāku aminazīna devu. Protams, ka no vēl lielākas neiroleptiķa devas, bērns paliek vēl vājāks, vēl miegaināks, kas attiecīgi tiek papildināts psihiatriskajā aprakstā un uz šī apraksta pamat tiek veikta talākā ārstēšana, pie tam, apraksts uz mūžīgiem laikiem paliek kā psihiatriskais zīmogs.

Ar šo gribu pateikt, ka mūsdienu "hiperaktīvie" bērni, kuriem būtu jākļūst par valsts un visas civilizācijas attīstītājiem, tiek brutāli nozāļoti.

Tas pirmkārt jau ir akmens mammu dārziņā, jo audzināt aktīvu jaunā laikmeta bērnu ir grūti, tapēc bieži vien kā risinājums tiek izvēlēts tieši psihiatrisko zāļu skapītis ! Ja gribam izaudzināt radošu personību, ir jāsaprot, ka rietumu un austrumu civilizācijas atšķirības slēpjas tieši audzināšanā, jo neiroleptiķi ir spējīgi izaudzināt tikai patērētāju, bet radošai personībai būs nepieciešama grūtību pārvarēšana.


2011. gadā apritēja 75 gadi kopš pirmās operācijas, kuras laikā pieres daivas tika atdalītas no pārējām smadzenēm. (8 November 2011, BBC The strange and curious history of lobotomy). Portugāļu neirologs Egašs Monics (Egas Moniz), kurš izdomāja un īstenoja šo operāciju, nodēvēja to par „leikotomiju”. Mums šī ārstnieciskā procedūra ir vairāk pazīstama kā lobotomija. Amerikāņu neirologs Volters Frīmens  (Walter Freeman) ir veicis aptuveni trīsarpus tūkstošus šādu operāciju. Popularitātes ziedu laikos Lielbritānijā tika veiktas tūkstoš lobotomijas operācijas gadā. To uzskatīja par progresīvu, zinātniski pamatotu psihiski slimo ārstēšanas metodi, kas ļauj brīnumainā kārtā „izārstēt” neārstējami slimos. „Izārstēt” piecu minūšu laikā - tieši tik ilgs laiks bija nepieciešams britu neiroķirurgam seram Vailijam Makisokam (Sir Wylie MacKissok) šīs ķirurģiskās procedūras veikšanai. Tūkstoš deviņi simti četrdesmit devītajā gadā Egošs Monics saņēma Nobela prēmiju medicīnā par lobotomijas ieviešanu.  

Nav saprotams, kāpēc un kādā sakarībā tika veiktas šīs operācijas? Kam tās bija izdevīgas? Atmiņā uzreiz nāk Miloša Formana filma pēc Kena Kīzija romāna „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Galveno varoni Rendelu Patriku Makmērfiju, kurš ir hiperaktīvs, nevēlas, bet varbūt arī nespēj ievērot noteikumus un „atrasties rāmjos”, „nomierina” ar lobotomijas palīdzību. Mums šķiet, ka šī operācija tika izmantota dažādu neērtu personību nomierināšanai. Taču dzīvē tā nepavisam nebija. 

Lobotomija tika uzskatīta par lielisku nepakļāvīgu un neērtu pacientu ārstēšanas metodi neatkarīgi no tā, pie kuras šķiras slimnieks pieder. Lobotomijai tika pakļauti ne tikai nabadzīgie miera traucētāji, bet arī slimnieki no labvēlīgām un bagātām ģimenēm, piemēram, Rozmarija Kenedija (prezidenta Džona F. Kenedija jaunākā māsa). Atļauju operācijas veikšanai deva viņas tēvs, ļoti bagātais un ļoti ietekmīgais uzņēmējs un politiķis Džozefs Patriks Kenedijs vecākais. Viņš cerēja, ka operācija izārstēs meitu no garastāvokļa maiņām un atbrīvos no agresijas lēkmēm. Rezultātā - nesakarīga runa un neko neizsakošs, tukšumā vērsts skatiens. Slavenā dramaturga Tenesija Viljamsa (Tennesy Williams) vecākā māsa Roza, kura bija nevaldāma un izlaidīga, tika operēta ar viņas mātes Edvīnas Viljamsas atļauju. Uzvedība nenormalizējās, Roza pastāvīgi smējās un runāja „neķītrības”, kuras vairs nespēja īstenot, jo bija kļuvusi gurdena un pasīva.     
Tā nu lobotomija tika veikta ne tikai pēc sliktu un nežēlīgu cilvēku ļaunās gribas un nekādi nebija uzskatāma par brīvību mīlošu dumpinieku apspiešanas līdzekli. Lobotomijas mērķis bija cēls: normalizēt slima cilvēka uzvedību, atbrīvot viņu no ciešanām, izrakstīt no slimnīcas un atgriezt ikdienas dzīvē. Lobotomiju izmantoja, lai ārstētu slimniekus, kuri sirga ar šizofrēniju, depresiju vai nepārvaramām uzmācīgām idejām. 

Taču ārstēja nevis slimību, bet gan tās apkārtējiem neērtos simptomus. Starp tiem, kuri tika pakļauti operācijai, pārliecinošu vairākumu veidoja agresīvi un nevadāmi pacienti. Mūsdienīgo neiroleptiķu, kuri spēj pat ziloni nogāzt no kājām, tolaik nebija, tāpat kā antidepresantu un trankvilizatoru. Dažus agresīvus slimniekus nācās izolēt īpašās palātās ar mīkstām sienām, tika izmantoti "trako" krekli. Un jaunā operācija likās pieņemamāka par mūža ieslodzījumu psihiatriskajā klīnikā. Tomēr „ārdīšanās” un „agresija” ne vienmēr ir neatņemami slimības simptomi. Mistera Ročestera slimā sieva no Šarlotes Brontē romāna „Džeina Eira” bija gan ļauna, gan izvirtusi, gan agresīva, un piedevām vēl nodedzināja vīra pili. Divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados viņai ar mistera Ročestera atļauju būtu varējuši veikt lobotomiju.

Kad 1798. gadā franču ārsts Filips Pinels Parīzes trakomājā Bicêtre piepeši noņēma „ārprātīgajiem” važas, viņi nesāka demolēt slimnīcu un galināt nost personālu. Tiesa, jāatzīmē, ka Dr. Pinels izturējās pret slimniekiem cilvēciski un „pat” sarunājās ar viņiem. 

Daži psihiatri neatbalstīja psihisku slimnieku ķirurģisku ārstēšanu. Psihoanalītiķi iebilda pret lobotomiju. Taču, tā kā nedz „piesardzīgie” psihiatri, nedz psihoanalītiķi nespēja slimniekus izārstēt, viņos neviens neieklausījās. 

Kā gan tāda nekam nederīga ārstēšanas metode varēja iegūt vispasaules atzinību? Kā ārsti varēja neievērot, ka tā rada vairāk ļaunuma nekā labuma un slims cilvēks gluži vienkārši pārvēršas manipulējamā dārzenī? Atbilde ir vienkārša: lobotomijas veicēji neskatījās uz cilvēku, nesarunājās ar cilvēku, nedomāja par cilvēku. Viņi interesējās par simptomiem: agresijas uzliesmojumiem, seksuālu visatļautību, nespēju iekļauties sabiedrībā, neārstējamu depresiju un uzmācīgām idejām. Simptomi pēc operācijas pārgāja! Agresijas nav, noskaņojums uzlabojies. Viss ir lieliski. Operācijas rezultāts ir labs. Bet tas, ka zudusi ir visa pacienta personība - to viņi neredzēja.

Šodien zinātne ir spērusi milzu soļus un lobotomijas efekts lieliski tiek panākts ķīmiski - ar medikamentu palīdzību, kā arī ar dažādu psihiatrisko tekniku, tajā skaitā hipnozi, neirolingvistisko programmēšanu (NLP) un citām neētiskām metodēm. 

/informāciju par lobotomiju, no psihoanalitikis lv/



Ja jūs ciešat no psihiskiem traucējumiem un jums jāizvēlas, kā un ar ko ārstēties, tad:

1. Palasiet psihiatrijas medikamentu anotācijas, parunājiet ar ārstu un uzziniet kā iedarbojas medikaments, ko iespējams un ko nav iespējams panākt ar tā lietošanu. Tas pats attiecas uz psihoterapijas tehnikām, tai skaitā psihoanalīzi. Pajautājiet ārstam, kas ar jums notiks ārstēšanās procesā kā ar cilvēku un kā ar personību. 
2. Parunājiet ar cilvēkiem, kuri lieto jums ieteiktās zāles vai ārstējas ar psihoterapijas/psihoanalīzes palīdzību. Painteresējieties ne tikai par to, kā viņi jūtas, bet arī pavērojiet viņus, kā viņi uzvedas, par ko interesējas. Pajautājiet, ar ko viņi nodarbojas un kā dzīvo.  

Šīs divas vienkāršās darbības ļaus jums nekļūt par ārstu „entuziasma” ķīlniekiem. Ja jūsu priekšā ir izvēle - vai nu atbrīvoties no simptomiem (izārstēties) un zaudēt lielāko daļu no sevis, kļūt apātiskam un bezpalīdzīgam, vai saglabāt atsevišķus simptomus, nezaudējot sevi un savu personību, jo iespējams tas, kas psihiatram liekas simptoms, ir jūsu kā indivīda galvenā īpašība, un kas zin, varbūt tieši pateicoties tai jūs glābsiet valsti, vai varbūt pat visu cilvēci ...

Atļaušos vēl piebilst, ka psihoemocionālo fonu veido jeb kas, ar ko saskaramies - pārtika, gaiss, starojums, apkārtējie cilvēki, dzīvnieki, skaņas, smaržas, sajūtas ! Īpaši uzmanīties vajadzētu no nezināmas izcelsmes pārtikas un informācijas plūsmas, kuru jūs ikdienā izlaižat cauri savai apziņai ! Patiesībā būtu uzmanīgi jāizvērtē viss, kas nonāk jūsos jebkādā formā.


Kas pamudināja mani šo visu rakstīt ? - šis: "no 1.janvāra Norvēģijas valdība kopā ar Latvijas pārstāvjiem veiks pētījumu par Oslo un Rīgas iedzīvotāju psihisko veselību saistībā ar faktu, kurā adresē cilvēks dzīvo." ! Pētījums sastāvēs no 5. apakšnodaļām. Ģeoloģiskās izpētes nodaļā strādās pieredzējušākā zinātniece šajā jomā. Viņas atalgojums 600 eiro. 

Bažas rada tas, ka tieši ar šīm metodēm, pēdējā laikā tik ļoti manipulē mūsu varas pārstāvji. Psihiatriskās diagnozes tiek bārstītas pa labi un pa kreisi, patrioti un tie, kas visu laiku ir skaitījušies normāli cilvēki, tiek saukti par homofobiem, rasistiem, antisemītiem, cilvēki tiek "pataisīti" par psihiem, uzsēdināti uz nopietniem medikamentiem - tādā veidā nomācot tautas garu, tiek panākta pasīva, vienaldzīga biomasa bez savas brīvas gribas:

Kampaņa „Nenovērsies!” aicina savlaicīgi meklēt palīdzību psihisku traucējumu gadījumos

Ar depresiju Latvijā ik gadu slimo 115 000 darbspējīgu iedzīvotāju

Psihiatrijas tendences redzamas arī sociālajā nozarē un bāriņtiesu darbībā:

Bāriņtiesas un juvenilā justīcija, jeb psihiatriska inkvizīcija ...

Uzmanību, Latvijai tuvojas Juvenilā inkvizīcija !

Galīgo punktu pielika šis, tāpēc beidzot pabeidzu šo pusgadu tapušo rakstu:

Ando Krūze 7. aug 21:25

Panorāma šodien ar patosu un sajūsmu rādīja sižetu par sabiedriskās profilakses komisijām , kuras pašvaldību ietvaros uz iedzīvotāju anonīmiem ziņojumiem , varēs ierobežot aizdomīgu cilvēku rīcībspēju . Bez tiesas lēmuma , bez garas izmeklēšanas ! Panorāmai viss kārtībā > man šoks !


 Mīļie - domājiet un dalieties ar šo informāciju ! (heart) 

 

Komentāri (0)  |  2015-08-10 23:12  |  Skatīts: 16780x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ