atklāta vēstule. Rīgā, 2011. gada 23. maijā
Atsaucoties uz Valsts Prezidenta aicinājumu diskutēt par viendzimuma pāru partnerattiecību regulējumu un iepazīstoties ar mūsu rīcībā nonākušo Reģistrēto partnerattiecību likumprojektu paketi, vēlamies izteikt savu viedokli un kategoriskus iebildumus pret homoseksuālisma legalizāciju un pielīdzināšanu tradicionālajam ģimenes un laulības institūtam.
Gan Latvijas iekšējie normatīvie akti, gan arī valdošais sabiedrības viedoklis atbalsta tradicionālas ģimenes vērtības – laulību starp vīrieti un sievieti kā vienīgo laulību veidu un ģimenes modeli. Arī starptautiskie normatīvie akti dod Latvijai pilnīgu brīvību ģimenes un laulības institūtu definēšanai, tāpēc šie jautājumi ir atkarīgi vienīgi no Latvijas tautas suverēnās gribas[1], un nav nekāda pamata atsaukties uz kādiem Latvijas pienākumiem, kas izriet no starptautiskām saistībām.
Saskaņā ar oficiālajiem SKDS datiem lielākā daļa Latvijas sabiedrības (74 % - dati uz 2010. gada oktobri) neatbalsta homoseksuālismu, atbalstot tradicionālo ģimenes modeli. Līdz ar to ne tikai tiesību akti, bet arī Latvijas sabiedrība nepiekrīt netradicionāla ģimenes modeļa pielīdzināšanai tradicionālajam, un vēl jo vairāk tā legalizēšanai, pielīdzinot to dabiskajam ģimenes modelim.
Lai gan publiskajā telpā Reģistrēto partnerattiecību likumprojekta ierosinātāji, „Mozaīkas” pārstāvji, apgalvo, ka likumā vēlas risināt „vien mantiskos jautājumus”, juridiski likumā tiek skarta virkne citu daudz plašāku civiltiesību, administratīvo un publisko tiesību jautājumu, kas skar uzvārda maiņu, liecību sniegšanu, attiecības ar jaunajiem „radiniekiem”, partnerattiecību šķiršanu, sociālos pakalpojumus, pensijas, pacientu tiesības un citus jautājumus. Visi šie jautājumi skar partneru radiniekus, radinieku bērnus un sabiedrību kopumā. Turklāt Reģistrēto partnerattiecību likums savā būtībā ir pretrunīgs, sākot jau ar „partnerattiecību” definīcijas trūkumu. Vai likumprojekta ierosinātāji runā par tenisa spēles, biznesa vai noturīgu ģimenes attiecību partneriem? Tas no likumprojekta teksta nav saprotams. Tāpat rodas jautājums par heteroseksuālu pāru faktisko attiecību legalizāciju. Ja šis likumprojekts tiktu pieņemts, faktiski heteroseksuālu pāru, kuri nav precējušies, tiesības salīdzinājumā ar reģistrētiem homoseksuāliem pāriem būtu ierobežotas. Homoseksuāli pāri tiktu nostādīti priviliģētākā stāvoklī.
Rezultātā atklāti, antikonstitucionāli un mērķtiecīgi tiek mēģināts graut tradicionālas ģimenes modelis jau likumdošanas līmenī. Un tas ir tikai laika jautājums, kad tiks rosināti grozījumi saistībā ar bērnu adopciju, par ko ar „Mozaīku” saistītās personas jau sen deklarē.
Latvijā laulība un ģimene ir juridiski oficiāli definēti jēdzieni:
1. Satversmes 110. pants nosaka, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības;
2. Civillikuma 35. pants un vispār Civillikums kopumā, kā arī visi citi Latvijas normatīvie akti, kas skar ģimeni, runā par ģimeni kā vīrieša un sievietes savienību.
Domājot par laulības un ģimenes jēdzieniem, vispirms ir jāņem vērā Latvijas pamatlikuma - Satversmes 110. pantā ietvertā likumdevēja griba un šī panta funkcionālā jēga.
Satversmes 110. panta grozījumi tika pieņemti 2005. gadā ar mērķi novērst viendzimuma laulības legalizāciju Latvijā. Saeimas debatēs deputāte Inese Šlesere uzsvēra: „Atbalstot šos grozījumus Satversmē, mēs nostiprināsim to barjeru, kas aizsargā ģimenes no dažādām naidīgām un destruktīvām tendencēm. Laulība ir daudz kas vairāk nekā civils vai juridisks līgums. Neatkarīgi no dažādu pušu paustajiem viedokļiem laulība starp diviem mīlošiem pretēja dzimuma pārstāvjiem ir tā sabiedrības institūcija, kas vislabāk atbilst valsts interesēm, bērnu radīšanai un audzināšanai. Tāpēc arī es ceru, ka Latvija tuvākajā laikā nepievienosies to valstu skaitam, kurās iespējama šī ģimenes parodija - viendzimuma laulības." Arī Kārlis Šadurskis debatēs atzina: „Mēs atbalstām tādu ģimeni, kāda ir nepieciešama mūsu tautas dzīvotspējai un normālai morāli ētiskai attīstībai”.[2]
Pētot Satversmes 110. panta funkcionālo jēgu, var secināt, ka Satversmes grozījumu mērķis bija un ir aizstāvēt laulību - vīrieša un sievietes savienību - kā vienu no fundamentālām sabiedrības un valsts pastāvēšanas vērtībām. Līdz ar to ar Saeimas balsojumu Satversmē tika noteikts tiešs konstitucionāls ierobežojums oficiālas laulības un ģimenes veidiem Latvijā, respektīvi, likumdevējs ekskluzīvi noteica, ka par laulību un ģimeni tiek uzskatīta tikai savienība starp heteroseksuāliem pāriem, izslēdzot viendzimuma partnerattiecību legalizēšanu un pielīdzināšanu laulībai. Satversmes 116. pants noteic, ka 110. pantā noteiktās tiesības nevar ierobežot (kā tas var notikt izņēmuma gadījumos attiecībā uz citām tiesībām). Un tas vēl vairāk apliecina 110. panta fundamentālo jēgu un juridisko spēku.
Diemžēl „Mozaīkas” pārstāve Linda Freimane publiskajā telpā pauž morāles vērtības degradējošu viedokli, ka „mums nav svarīgi, kā juridiskais akts saucas, svarīgi, lai valsts atzīst šo savienību starp diviem [viena dzimuma] cilvēkiem”. Kamēr konstitucionāla ranga norma pēc savas jēgas aizsargā heteroseksuālas laulības, juridiski nav pieļaujama homoseksuālisma legalizācija. Partnerattiecību reģistrācijas likumprojekts un visi citi no tā atvasināti akti ir antikonstitucionāli, un to pieņemšana grautu gan Satversmes, kurā atspoguļota Latvijas tautas kā suverēna gribas izpausme, nozīmi, gan arī sabiedrības uzticību Saeimai un Latvijas politiķiem kopumā.
Ikvienam ir jāievēro Latvijas sabiedrībā akceptētās tradicionālās ģimenes vērtības un šo ģimeņu intereses un tiesības netikt traucētām. Tradicionālo ģimeņu aizskārums šajā gadījumā izpaustos vairākos veidos:
1. tiktu grautas morāles normas, tajā skaitā, ģimenes vērtība un definīcija;
2. popularizējot un legalizējot homoseksuālismu, tiktu ietekmēts bērnu un jauniešu uzskats par ģimeni, līdz ar to palielinot iespēju, ka bērns pieņems lēmumu pamēģināt un praktizēt homoseksuālas attiecības;
3. tiktu pasliktināts Latvijas demogrāfiskais stāvoklis, jo homoseksuālisma propaganda un legalizācija samazina dzimstību.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka homoseksuālas attiecības, kaut gan noturīgas un ilgstošas, netiek uzskatītas par ģimenes attiecībām Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvenciju izpratnē (X. V. United Kingdom, European Commission, Application 9369/81, (1983) 32 Decisions & Reports 220[3]). Līdz ar to par ģimenes attiecībām, vienalga vai oficiāli laulātas vai nē, var uzskatīt tikai tādu savienību, kas ir starp vīrieti un sievieti.
Spriedumā Rees v. The United Kingodom, application no.9532/81, judgement delivered on 17th of October, 1986[4] tiesa ir norādījusi, ka ģimenes dibināšanas mērķis ir pēcnācēju radīšana. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 12. pantā ir noteikts, ka likumā noteikto vecumu sasniegušiem vīriešiem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts iekšējiem tiesību aktiem. Tiesa norādīja, ka ģimenes dibināšanas mērķis ir pēcnācēju radīšana [kas šobrīd Latvijai ir īpaši aktuāli]. Tāpēc ir secināms, ka 21. gadsimta tiesību izpratnē ģimenes mērķis ir pēcnācēju radīšana, taču pēcnācēju esamībai vai neesamībai nav izšķirošas nozīmes, jo par ģimeni tiek uzskatītas gan attiecības, kas radušās sievietei un vīrietim stājoties likumīgā laulībā, gan attiecības, kas ir starp vīrieti un sievieti ar nolūku radīt ģimeni (faktiskā ģimene jeb de facto ģimene).
Eiropas Savienības tiesību aktos ietvertās normas nedefinē ģimenes jēdzienu no civiltiesiskā aspekta. Hāgas programma brīvības, drošības un tiesiskuma stiprināšanai Eiropas Savienībā[5] paredz, ka Eiropas Savienības tiesību aktos nedrīkst iekļaut harmonizētu “ģimenes” un “laulības” jēdzienu definīciju. Latvijas oficiālā valsts nostāja attiecībā uz šo faktu ir pozitīva, jo tādējādi katra dalībvalsts (tai skaitā, Latvija) var saglabāt „savu vēsturiski izveidojušos regulējumu šajās jomās”[6]. Latvijā vēsturiski ir izveidojies konservatīvs laulības un ģimenes regulējums.
Homoseksuāli orientētām personām šobrīd pastāv virkne juridisku instrumentu savu attiecību, tajā skaitā, arī mantisko attiecību, regulēšanai. Partneri var slēgt civiltiesiskus līgumus – dāvinājums, pirkums, uztura līgums, testaments u.c. – kas “noregulētu” viņu mantiskās attiecības. Līdz ar to nav nepieciešams atsevišķs Partnerattiecību likums un grozījumi citos likumos. Runājot par interešu konflikta gadījumiem, likumu piemērotāji vadās no vispārējiem tiesību principiem kā tiesiska avota demokrātiskā valstī, tādēļ nav nepieciešams speciāls pozitivizēts juridisks regulējums (jāatceras, ka normatīvo aktu kopējā masa Latvijā pieaug).
Mēs iestājamies par starptautisko un konstitucionālo tiesību ievērošanu, tradicionālu ģimenes vērtību popularizēšanu un neatbalstām morāli degradētu ideju, kas nonivelē ģimenes institūta vērtību, legalizēšanu un popularizēšanu Latvijā. Latvijas nākotne ir stiprās un morāli veselās ģimenēs, kuras var radīt bērnus.
Pamatojoties uz veselo saprātu, Satversmes 1. un 110. pantiem, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu un 12. pantu, Hāgas programmas brīvības, drošības un tiesiskuma stiprināšanai Eiropas Savienībā 3.4.2. punktu,
lūdzam un aicinām:
- Reģistrēto partnerattiecību likumu paketi atzīt par antikonstitucionālu, tas ir, neatbilstošu Satversmes 110. pantam;
- neatbalstīt Reģistrēto partnerattiecību likumprojektu un jebkādus citus likumprojektus, kas grauj tradicionālas ģimenes institūtu;
- darīt visu iespējamo, lai stiprinātu ģimenes institūtu un bērnu tiesību ievērošanu Latvijā.
Pielikumā atklātās vēstules atbalstītāju saraksts.
Patiesā cieņā,
Aivars Borovkovs
Latvijas Juristu biedrības prezidents
Gvido Zemribo
Latvijas Juristu biedrības viceprezidents
[1] Satversmes 2. pants nosaka, ka Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai.
[3] Tiesu prakse: Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums. Lietā: X. V. United Kingdom, European Commission, Application 9369/81, (1983) 32 Decisions & Reports 220 .
[4] Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums. Lietā: Rees v. The united Kingodom, application no.9532/81, judgement delivered on 17th of October, 1986.
